Ekspozīcijas muižas saimnieciskā centra ēkās

Turaidas muižas kaltes ēku kopš 2025. gada darbojas atvērtā krājuma galerija, kurā skatāmi Turaidas muzejrezervāta krājuma priekšmeti. Atvērtā krājuma galerija ir vieta un veids kā parādīt muzeja kolekcijas vērtības, stāstīt stāstus un sniegt iespēju apmeklētājiem iepazīt Turaidas muzejrezervāta bagāto mantojumu.

Kaltes ēku caurvij vēsturiska elpa. Bijusī Turaidas muižas kalte būvēta 19. gadsimta otrajā ceturksnī. Sākotnēji smēde, vēlāk pārbūvēta par labības kalti, tā savu funkciju saglabāja arī 20. gadsimta 20. – 30. gados. Fakti liecina, ka ēku sāka izmantot arī citiem mērķiem – ap 1928. gadu tur ierīkoja bufeti, pagasta sarīkojumos pārdodot ceptas desiņas, tomēr graudu žāvēšanu turpināja arī pēc II Pasaules kara. Kad 20.gs. 50. gadu vidū kaltēšanu pārtrauca, ēku izmantoja kā noliktavu blakus esošajam atspirdzinošo dzērienu kioskam.

1971. gadā ēkā Siguldas patērētāju biedrība ierīko kafejnīcu „Turaida”. Projekta autors arhitekts Jānis Mednis saglabāja ēkai raksturīgas arhitektoniskās īpatnības. Interjera un mēbeļu dizainā bija redzamas atsauces uz vēsturiskiem stiliem. Līdz mūsdienām saglabājušies pēc Turaidas Rozes leģendas motīviem darinātie sienu gleznojumi. Gleznojumu, mēbeļu un apgaismes objektu autori bija interjera dizaineri Aina un Auseklis Ozoliņi. Tautā kafejnīcu dēvēja par „Zirnīti”, pateicoties ēdienkartei – latviešu tradicionālajam ēdienam pelēkajiem zirņiem ar speķi, alum un Rīgas Melnajam balzamam. Kaltes ēkas sienu gleznojumiem šogad uzsāks restaurāciju.

Kaltes ēkā no 2025. gada SIA “Baltu Rotas” piedāvā Turaidas vēstures, dabas un Turaidas Rozes iedvesmu rotās. Sudraba un bronzas rožu rotu kolekcija radīta par godu Turaidas Rozes 400. jubilejai, un arvien priecē valkātājus. Iespēja iegādāties arī tādu rotu, kādu pirms vairāk nekā pirms 1000 gadiem valkāja šajā apkaimē. Rotu oriģināli apskatāmi Turaidas muzejrezervāta ekspozīcijās.

Turaidas muižas saimnieciskajā centrā 2002. gadā atjaunota ratnīca. Ēkā iekārtota ekspozīcija “Turaidas muižas ratnīca”, sniedz ieskatu par zirglietām un braucamrīkiem no 19. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta sākuma. Ratnīcā eksponēti dažādi darba un izbraucamie rati, ragavas un kamanas, kā arī zirgu iemaukti, sakas, loki, zvārguļi, sedulkas, rēdes, groži, dzeņaukstis un citas zirglietas.

19. gadsimta beigās un 20. gadsimta pirmajā pusē Sigulda, Turaida un Krimulda ir iecienītas atpūtnieku vietas. Daudzi zemnieki gūst papildu ienākumus, vadājot ceļotājus ar pajūgiem pa gleznaino apkārtni. Ekspozīcijā redzami atsperrati – līnijdroškas, kādos ormaņi (fūrmaņi) vizinājuši zaļumniekus. Ormaņus var uzskatīt par vietējiem gidiem, kuri atpūtniekiem stāsta leģendas un nostāstus par Gauju un tās krastos esošajām alām un pilīm. Tūristu vizināšana pajūgos un kamanās turpinās līdz pat 20. gadsimta vidum.

Ēka celta 18. gadsimtā kā brandvīna (degvīna) brūzis. Degvīna dedzinātavu 1875. gadā pārveido par smēdi, kurā strādā muižas kalējs. Ēka restaurēta 1997. gadā un tajā iekārtotas ekspozīcijas.

.Ekspozīcija „Kalve”

Ekspozīcijā iespējams izjust kalves jeb smēdes darba vidi, aplūkot kalēja darbarīkus un metālkalumus. Muižas laikā kalvē strādā kalējs ar zeļļiem. Kad kalējs ir „nokalis muižas tiesu”, viņš par atlīdzību var izgatavot arī zemniekiem nepieciešamos priekšmetus – lemešus, cirvjus, nažus un citas saimniecībā noderīgas lietas...

Vilnas apstrāde un aušana

Lai iegūtu skaistus un noderīgus audumus vajadzēja ne tikai labas prasmes un iemaņas, bet arī labus darba rīkus. Ekspozīcijā var aplūkot daļu no darba rīkiem, kas nepieciešami vilnas apstrādei un audumu darināšanai. Centrā eksponētas 19. gadsimta trizuļu stelles ar tajās ievilktu audumu. Līdzās ir vērpjamais ratiņš, ar kura palīdzību no vilnas ieguva dzijas pavedienu. Apskatāmas arī dzijas uztīšanai lietotās tītavas.

Ekspozīcija, kas sniedz ieskatu muižas vēsturē 
Vidzeme ir viens no mūsdienu Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem, kas kopā ar Igaunijas dienvidu daļu veidoja Vidzemes guberņu (Livländisches Gouvernement, Лифляндская губерния), kura no 18. gadsimta sākuma līdz 20. gadsimta sākumam ietilpa Krievijas impērijā. Pārvaldi guberņā realizē vācbaltu muižniecība, kurai piešķirtas īpašas saimnieciskas un politiskas privilēģijas. Kaut arī politiski 18. un 19. gadsimtā guberņa pakļauta Krievijai, saimnieciskajā un kultūras jomā tā vairāk tuvinās Rietumiem.

Muiža. Vidzemes laukos līdz 20. gadsimta sākumam muiža ir galvenā saimnieciski administratīvā forma. Muiža ir saimniecisks centrs un lielsaimniecība, kurai pieder aramzeme, pļavas, augļu dārzi, meži, ūdenskrātuves, krogi, dažādas ražotnes, dzīvojamās un saimniecības ēkas, kā arī nebrīvie ļaudis – dzimtcilvēki. Vidzemē 19. gadsimta sākumā ir apmēram 1100 muižu un 93 % iedzīvotāju dzīvo laukos.

Muižas pārvalde. Muižu pārvalda īpašnieks vai muižas pārvaldnieks. Turaidas muižas īpašnieki visbiežāk dzīvo ārpus Turaidas citās viņiem piederošās muižās, daži no viņiem kalpo valsts dienestā. Muižas saimniecības vadītājs ir muižas pārvaldnieks jeb muižkungs, kuru algo muižas īpašnieks. 19. gadsimtā pārvaldnieki parasti ir vācieši. Pārvaldnieka uzdevumā ikdienas darbus pārrauga stārasti jeb vagari, kuri galvenokārt ir latvieši.

Muižas ļaudis. Līdz dzimtbūšanas atcelšanai muižas ļaudis ir muižnieka personīgie apkalpotāji – istabmeitas, kalpones, sulaiņi, kučieri, kā arī vagari, krodzinieki, klētnieki, lopu pārraugi, muižas amatnieki un pārējie, kas strādā par algu un uzturu. Muižas ļaudis tiek uzskatīti par īpašu kārtu. Līdz dzimtbūšanas atcelšanai viņus var novēlēt mantojumā, bet nedrīkst pārdot. Laika gaitā brīvlaistie muižas ļaudis veido pamatu latviešu lauku inteliģencei.

Ekspozīcija veidota pēc darba rituma muižā, kuru nosaka gadskārtu maiņas.

Pavasaris. Saimnieciskais gads sākas ar Jurģu dienu aprīlī – deramdienu, kad daļa saimnieku salīgst jaunus kalpus. Sākas pavasara darbi: augsnes sagatavošana un sēja. Latvijas laukos 19. gadsimta pirmajā pusē zemes apstrādē notiek radikālas pārmaiņas – vieglo spīļarklu nomaina dzelzs lemeša arkls. Turaidas muižas zemes kvalitāte 18. un 19. gadsimta dokumentos raksturota kā vidēja. Muižā galvenokārt audzē rudzus, kviešus, auzas, griķus, zirņus, pupas, kaņepes, linus un apiņus.

Ienesīga muižas saimniecības nozare ir koku tirdzniecība. Atšķirībā no citām apkārtnes muižām Turaidas muižas īpašnieki neļauj zemniekiem izpirkt ne zemi, ne mežus, un kokus pārdod paši. Rudenī un ziemā no muižas meža izvestos baļķus pa stāvajiem Gaujas krastiem nolaiž lejā uz kraujlaukumu. Pavasarī pēc ledus iešanas Gaujā plostnieki baļķus sien plostos un pludina tos uz Rīgu.

Vasara. Muižas saimnieciskajā dzīvē būtiska nozīme ir lopkopībai. Vasarā pļavās notiek siena vākšana. Vidzemē 19. gadsimtā zāles pļaušanai izmanto garkāta izkaptis, ar ko strādā gan vīrieši, gan sievietes. Sienu ārda, groza un sagrābj sievietes un bērni. Daļu siena saved šķūņos, bet lielākoties to uzglabā īpaši sakrautās gubās zem klajas debess.

Vidzemē govju skaits pieaug 19. gadsimta otrajā pusē, kad piena ražošana un pārstrāde vairāk tiek orientēta uz tirgu. Līdz tam govis galvenokārt tiek turētas dabiskā mēslojuma ieguvei. No agra pavasara līdz vēlam rudenim govis tur ganībās, lai taupītu ziemai sagādātos barības krājumus. Svarīgs lopkopības uzdevums ir nodrošināt saimniecību ar darba zirgiem. Tos izmanto aršanai, ecēšanai, mēslu vešanai un citiem lauku darbiem, gan arī kā pārvietošanās līdzekli.

Svarīgākais darbs vasaras beigās ir graudaugu novākšana. Vidzemē labības pļaušanā līdz pat 20. gadsimta sākumam pārsvarā lieto vienrokas izkapti un mazo grābeklīti.

Vasarā darbi rit ne tikai muižas tīrumos, bet arī jaunbūvēs un daudzajās muižas ražotnēs: ķieģeļceplī, kaļķu ceplī, zāģētavā, dzirnavās. Liels būvniecības uzplaukums Turaidas muižā ir no 1908. līdz 1915. gadam.

Viens no turaidiešu iztikas avotiem vasarā ir zvejniecība Gaujā un tās pietekās. Upes senielejas nogāzēs no avotiņiem veidojas daudzi strautiņi. Turaidas muižā tos aizdambē un izveido dīķus, kuros audzē karpas un līņus.

Rudens. Lauku vidē pavasara un vasaras darbu vainagojums ir rudens ražas laiks, kad novāc labību, linus, kaņepes, apiņus un dārzeņus. Rudenī uzar rugaines, sēj ziemas labību. Turaidā līdz 19. gadsimta vidum novākto labību žāvē un kuļ rijās. Vēlāk graudus kuļ ar kuļmašīnu un uzceļ kalti graudu žāvēšanai.

Turaidas muiža izceļas ar savu krāšņo apkārtni, kas rosina attīstīt jaunu muižas saimniecības nozari – ceļotāju apkalpošanu. Gaujas senieleju no 19. gadsimta sākuma dēvē par Vidzemes Šveici. Par atpūtnieku iecienītām apskates vietām kļūst Turaidas, Siguldas un Krimuldas pilsdrupas, kā arī to apkārtne. Gaujas senielejas stāvajās gravās ierīko „Alpu takas”. Turaidas muižā 1828. gadā uzbūvē „Šveices māju”, kurā atrodas viesnīca atpūtnieku uzņemšanai.

Ziema. Muižā ziemā veic meža darbus – gatavo malku un baļķus, kā arī visam gadam saved būvmateriālus – akmeņus, baļķus, kā arī kaļķus un ķieģeļus jaunceltnēm un remontiem. Pagrabos nogādā ledu, lai nodrošinātu piena un citu svaigu produktu uzglabāšanu. No oktobra līdz aprīlim tecina degvīnu, kas nes muižai labu peļņu.

Arī ziemā muižā turpinās amatnieku darbs - strādā kalēji, galdnieki, namdari, ratu meistari, stiklinieki, ādmiņi, audēji, vīžu pinēji un citi sava amata meistari. Pēc visu muižas pasūtījumu izpildes amatnieki drīkst savus darinājumus arī pārdot. Turaidas amatnieku sievas bieži ir vērpējas un apgādā muižas saimniecību ar dziju.

Sadzīve. Turaidā muižnieki rūpējas par muižas ļaužu un zemnieku veselību un labklājību, lai viņi varētu labi pildīt savus pienākumus. Uz muižas rēķina notiek obligātā potēšana pret bakām. Vairākas Lēdurgas – Turaidas draudzes muižas kopīgi algo ārstu. Tiek sniegta palīdzība daudzbērnu ģimenēm, bāreņiem un grūtībās nonākušajiem. Kā redzams Lēdurgas – Turaidas draudzes baznīcas grāmatās, Turaidas muižas īpašnieki un viņa ģimenes locekļi dažkārt ir krustvecāki muižas ļaužu un zemnieku bērniem. Nozīmīgākajās gadskārtās zemniekiem un muižas ļaudīm tiek rīkoti kopīgi svētki.

Muižas sadalīšana. Būtiskas pārmaiņas muižas dzīvē ienes Latvijas neatkarības pasludināšana 1918. gada 18. novembrī. 1920. gadā pieņem likumu par agrāro reformu, kuras rezultātā Turaidas muižu likvidē un tās zemi ieskaita valsts zemes fondā. Uz atsavinātās zemes izveido jaunsaimniecības, bet pēdējam Turaidas muižas īpašniekam A. M. Staelam fon Holšteinam paliek neatsavināmā daļa.

Pirts

Guļbaļķu ēka celta 1828. gadā. Sākotnēji tā izmantota dzīvošanai, pēc tam ēka pielāgota muižas ļaužu pirts vajadzībām un padomju laikā to izmanto kā vietējo iedzīvotāju lopu kūtiņu.

Ēku kā pirti muzejrezervāts rekonstruē 1996. gadā. Pirtī iekārtota ekspozīcija, kura sniedz ieskatu pirtsslotu un zāļu tēju daudzveidībā, kas ļauj izjust to aromātu, kā arī atspoguļo pirtī un tās tuvumā darītos sieviešu darbus – veļas velēšanu un mazgāšanu, dziju krāsošanu ar augu krāsvielām.

Ekspozīcija „Latviskās pirts tradīcijas”

Ekspozīcija stāsta par pirts īpašo nozīmi latviešu tautas sadzīvē. Iešana pirtī sestdienas vakaros ir neatņemama latviskā dzīvesveida sastāvdaļa, kas nav zaudējusi savu nozīmi arī mūsdienās. Pirti varēja izmantot arī dzīvošanai. Senatnē pirtī sākās un beidzās cilvēka dzīve: dzima bērni un mirušie tika sagatavoti izvadīšanai. Pirts bija kā mājas svētnīca, kurā notika mazgāšanās, pēršanās un arī dziedniecība. Pirts ekspozīcijā skatāmi priekšmeti no muzeja krājuma. Svaigu un aromātisku noskaņu pirtī rada zāļu tēju un pirtsslotu ekspozīcija, kura tiek papildināta un nomainīta katru gadu jauna.

Turaidas apkārtnes ūdenstecēs ir apzināti vairāk kā 40 senie dīķi, kā arī meniķu un dambju atliekas. Dīķi Turaidas muižas centrā minēti un kartēs attēloti jau kopš 16. gadsimta. Pirmie dīķi tiek ierīkoti “bruņinieku bedrēs”, ievadot tajās avotu un strautiņu ūdeņus. „Bruņinieku bedres” rodas, rokot mālus ķieģeļu gatavošanai pils mūriem. Senākās atrastās meniķu atliekas liecina, ka Turaidā tie būvēti vismaz pirms 200 gadiem.

Turaidas muižā 20. gadsimta sākumā sākas strauja dīķsaimniecības attīstība. Izbūvē daudz jaunu dīķu, no Dānijas tiek „izsaukts zivkungs”, lai zivju audzēšanā ieviestu visjaunākās metodes.

Pēc agrārreformas 20. gadsimta 20. gados dīķi nonāk agronoma Emīla Zolmaņa īpašumā. Lielākie dīķi tiek iztīrīti, daļa koka meniķu nomainīti ar betona ūdensregulatoriem, izbūvē arī dažus jaunus dīķus. Vairumā dīķos audzē karpas, nelielos daudzumos – līņus, kā arī zelta orfas – parastā ālanta dekoratīvo formu.

Pašreiz Turaidas muzejrezervāta teritorijā apzinātas 26 seno dīķu vietas, no tām 17 vietās ierīkoti dīķi.

Attīstoties zivsaimniecībai, kāda senāka ēka pie dīķa 1912. gadā tiek pārbūvēta par zivju pagrabu, kurš pārsegts ar cilindrisku velvi un sienas veidotas no dolomīta plāksnēm. Pagraba logu un durvju ailām izmantota sarkano ķieģeļu apdare. Cauri pagrabam novadītais dīķa ūdens piepilda speciāli izbūvētus caurteces baseinus, kuros dzīvas zivis var turēt arī ziemā.

Muzejrezervāts atjauno zivju pagrabu un 1999. gadā iekārto tajā ekspozīciju „Zivju pagrabs”, kurā var aplūkot caurteces baseinus, dzīvas zivis, kā arī rīkus zivju šķirošanai un pārvietošanai.

Ekspozīcija „Zveja un zvejas rīki Turaidas apkārtnes upēs un ezeros”

Zivju pagraba jumta stāva ekspozīcijā aplūkojami dažādi murdi nēģu un vēžu ķeršanai. Murdi gatavoti no klūgām, vicām un linuma. Apskatāmi gan senāki, gan mūsdienās lietoti zvejas rīki – knabis, dažādi brideņi, lamatas, žebērkļi un citi, no kuriem daļa konfiscēta malu zvejniekiem.