Ziemeļvalstu un Baltijas valstu mobilitātes programmas ietvaros Turaidas muzejrezervāts ralizēja projekta “Iekļaujošas un pieejamas muzeju prakses stiprināšana, izmantojot Ziemeļvalstu un Baltijas valstu profesionālo apmaiņu” mobilitātes vizīti Islandē.
Turaidas muzejrezervāta speciālisti Islandē apmeklēja deviņus ļoti atšķirīgus muzejus – no tradicionālām vēstures ekspozīcijām un brīvdabas muzejiem līdz laikmetīgās mākslas un tehnoloģiski ļoti mūsdienīgām izstādēm. Un tieši šo atšķirīgo pieredžu salīdzinājums ļāva ieraudzīt vairākas ļoti nozīmīgas muzeju attīstības tendences.
Reikjavīkas Mākslas muzeja interaktīvajos darbos apmeklētājs pats var kļūt par daļu no izstādes, savukārt citviet vēsturi palīdz piedzīvot audiostāsti, skaņa, māksla, vaska figūras, izglītības programmas vai kopienu projekti. Apmeklētājs arvien vairāk kļūst nevis par skatītāju, bet par muzeja pieredzes dalībnieku. Tas apliecina vienu būtisku principu: viens stāsts – vairāki veidi, kā to iepazīt.
Ne mazāk nozīmīga bija arī pretēja pieredze Skogaras (Skógar) muzejā. Tur nebija sarežģītas tehnoloģijas, lai radītu ļoti spēcīgu iespaidu. Autentiska vide, priekšmeti un aizrautīgs cilvēka stāstījums vēlreiz atgādināja – tehnoloģijas pašas par sevi nerada labu muzeju. Tās ir vērtīgas tad, ja palīdz pastiprināt stāstu.
Savukārt Björkas izstāde “Echolalia” Islandes Nacionālajā galerijā parādīja, cik daudzslāņaina var kļūt muzeja pieredze, savienojot skaņu, vizuālo mākslu, tehnoloģijas, dabu un ļoti personisku stāstu.
Reikjavīkas pilsētas muzeja pieredze rosināja domāt par ciešāku muzeja izglītības programmu sasaisti ar skolu mācību procesu un par to, kā kultūrvēsturisko vidi izmantot kā pilnvērtīgu ārpusklases mācību telpu. Tas ļauj secināt, ka iekļaujošs muzejs nav atsevišķs projekts vai viens pieejamības pasākums. Tas ir muzeja darbības princips.
Un vēl – ilgtspēja. Islandes muzeju pieredze apliecināja, ka tā sākas arī ar šķietami nelielām ikdienas izvēlēm – kādus materiālus izmantojam ekspozīcijās, izglītības programmās un darbā ar apmeklētājiem. Turaidai šīs atziņas ir īpaši nozīmīgas.
Viens no būtiskākajiem Islandes mobilitātes secinājumiem: mūsdienīga muzeja centrā nav tehnoloģijas, bet gan cilvēks un viņa attiecības ar mantojumu.